svētdiena, 2017. gada 15. janvāris

Atrast kaut ko dievkalpojumā

Ļoti bieži, kad izsaku savu nožēlu par to, ka kāda lekcija, seminārs, uzruna vai sprediķis man ir licies garlaicīgs, es saņemu norādījumu, ka vienmēr var kaut ko vērtīgu atrast jebkurā lietā - vajag tikai ar pareizo attieksmi klausīties.
Tā nu es ņēmu šo padomu vērā un turpināju apmeklēt dievkalpojumus (garlaicīgos seminārus gan izlaidu).
Tomēr, piedodiet, apmēram 10 gadu garumā šo padomu tomēr nevaru pieņemt.
Un šodien, sēžot dievkalpojumā, pirms kura biju dzirdējusi pavisam "zaļas" (kā viņa pati sevi nosauca) kristietes liecību par savu ticības dzīvi, varēju salikt kopā dažādus sprediķu veidus, un es sapratu, kā es iedalītu sprediķus:

  1. Sprediķotājs bārstās ar vēsturiskiem faktiem, citē daudz dažādas Bībeles vietas, ilustrē ar zinātniskiem pētījumiem, utt. Šādi sprediķi man paver acis uz to, cik daudz es joprojām nezinu par un ap kristietību. Tas mani stimulē mācīties, lasīt, pētīt pašai. Lai klausītos šādu sprediķi, man jāieslēdz mans augstskolas studenta domāšanas mehānisms ar maksimālu intelektuālu koncentrēšanos.
  2. Sprediķotājs ir ļoti pieredzējis ticības dzīvē- mūks vai uz to pusi, cilvēks kas patiešām ļoti daudz lūdzas. Parasti viņi ir tādi apgaroti, smaidīgi, mierīgi. Bet var būt arī citādāki, bet katrā ziņā var just, ka šis cilvēks dzīvo ar Dievu ikdienā un ir daudz tuvāk nekā es. Varbūt kādi ticības brīnumi viņa dzīvē notiek, vai viņa dzīvesveids radikāli atšķiras no mana. Šāds sprediķis man liek saprast, ka manas sīkās lūgšanas ir tikai pilīte- es īsti sevi nevaru saukt par ticīgo, ja tik maz lūdzos, tik tālu esmu no Dieva. Un tad es eju mājās un meklēju veidus, kā izmainīt ikdienas gaitas, lai vairāk līdzinātos tam cilvēkam.
  3. Tad ir cilvēki parastie. Viņi nav ne intelektuāļi, ne superlūdzēji, viņi ir tādi paši kā es. Bet viņi stāsta par to, ka viņi ne tuvu nav tur, kur gribētu būt ticības dzīvē. Viņi stāsta par savu pieredzi, meklējot atbildes. Dažkārt man viņi šķiet dažas klases zem manis, bet citreiz es viņus apbrīnoju par lietām, uz kādām es joprojām neesmu spējīga. Šos cilvēkus ir viegli klausīties- viegli ir klausīties, ja stāsta liecību par sevi. Tas ir dzīvs, elpojošs stāsts. Viņi man liek justies, ka neesmu viena šajā cīņas laukā.
  4. Tad ir tā saucamie evaņģēlija sprediķotāji. Tie ir cilvēki, kuri runā par tieši tām lietām, kas nomāc manu dvēseli- pārsvarā tā ir nesaprašana par to, kas ir labi un kas slikti. Viņi bieži vien runā par grūtām situācijām, uz kurām var paskatīties dažādām savstarpēji it kā pretrunīgām pusēm. Un viņi nebaidās mest izaicinājumu klišejiskiem risinājumiem un padomiem. Šie cilvēki aizskar manu sirdi un palīdz salikt uzsvarus pareizajām lietām un atmest nesvarīgo. Viņi mani nomierina. Es ļoti priecājos par šādiem sprediķotājiem, jo viņi parasti runā par populārām lietām, bet daudz dziļākā līmenī, viņi izanalizē klišejiskās situācijas nianses, parāda, ka viss nav tik vienkārši, runā par tiem šķēršļiem, kas traucē dzīvot pēc klišejiskā priekšraksta. Es gavilēju, kad kāds šādi iedziļinās jautājumos un spēj atšķetināt sarežģītu situāciju.
  5. Tad ir bauslības sludinātāji. Lai cik skaista būtu viņu sludinātā tēma, viņi vienalga iepīs bauslību, viņi vienalga iepīs nosacījumus, kas cilvēkam jāizpilda, lai saņemtu labumu no Dieva. Viņiem vēsts ir uzbūvēta tā- lai saņemtu svētību, ir jādara tas un tas. Ir jākalpo baznīcā, jālūdzas, jāsūdz grēki, jāpalīdz citiem utt. un tad saņemsi svētību. Reizēs, kad esmu nogurusi no dzīves cīņas, šāds teksts mani iedzen izmisumā, jo man vairs nav spēka nekam, un baznīcā man uzkrauj vēl pienākumus. Un es vairs nespēju izšķirt, kur tas pienākums tiešām jāpilda, un kur varu sevi pasaudzēt un ļaut lietām notikt pašām. Šo atšķirību parasti man iedod evaņģēlija sludinātāji, tāpēc viņi man tik ļoti pietrūkst. Bet ja dzirdu tikai pienākumus un nosacījumus, tad es vai nu izdegu, vai viļos un aizeju prom. Jo es ticu, ka evaņģēlijs ir beznosacījumu. Un to es gribu dzirdēt baznīcā.
  6. Tad ir sprediķotāji, kuri skaidro rakstus vai kādas ticības dzīves prakses tādā samērā vienkāršotā veidā. Viņu teiktais ir viegli saprotams, tur nav, kam piekasīties, viņi sprediķo par galvenajām Bībeles vietām, apskata tā un šā. Tas ir kā fona mūzika. Tā neprasa piepūli, tu pat lāgā neko konkrētu neuztver, bet ir jauki, ka kāds parunā kaut ko patīkamu, saprotamu, kam varu piekrist, ko visdrīzāk es jau esmu arī iepriekš kaut kur dzirdējusi. Sava veida atgādinājums par saknēm, pamatiem. Un šķiet, nekas vairāk arī nav domāts ar šādu sprediķošanu. Diemžēl man, kas ir pieradusi klausīties uzrunas kā kodolfizikas lekcijas- ar tādu koncentrēšanos, uzmanību un vēlmi ko jaunu uzzināt- šāda pieeja liek vilties.
Diemžēl pārsvarā saskaros ar bauslības sludinātājiem un fona mūziku, bet esmu izslāpusi pēc evaņģēlija padziļinātajiem sludinātājiem, kas runā par sarežģījumiem ticības dzīvē un palīdz tos atrisināt ar tīra evaņģēlija palīdzību, neuzkraujot jaunus pienākumus, nepārmetot pilnīgi neko, negaidot no manis pilnīgi neko.

Tāpēc man ir garlaicīgi dievkalpojumos.

sestdiena, 2016. gada 17. decembris

Izglītības kritērijs

Ap.d.4:13 Redzēdami Pētera un Jāņa drosmi un nopratuši, ka viņi ir neizglītoti un vienkārši ļaudis, tie brīnījās, jo labi saprata, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu, 14 un, redzēdami izdziedināto cilvēku pie viņiem stāvam, tiem nebija ko teikt. 15

Kāpēc vajadzīga izglītība, lai būtu par apustuli? Kaut kas cits ir vajadzīgs.

templī maizi nelauza

Ap.d.2:46 Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, 47 slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos.

templī maizi nelauza!!!


Ap.d. 5:42 Dienu no dienas viņi nemitīgi mācīja un sludināja Kristu Jēzu gan templī, gan mājās.

Apustuļi un bīskapi

Labi, šo es neesmu dikti dziļi pētījusi, tāpēc vairāk uz sajūtām.
Apustuļi uzlika rokas, lai cilvēks saņemtu Garu un garīgās dāvanas. Tā ir apustuliskā pēctecība.
Bīskapus izvēlēja no ticīgo vidus atbilstoši īpašībām. Tas ir amats. Un tam nav pēctecības. Par bīskapu ieceļ attiecīgais ticīgo kopums katrs savā vietā.
Līdz ar to man šķiet ka Gars tiek piešķirts daudz brīvāk- arī caur lajiem vai pat bez viņiem. Un tā ir baznīcas kārtība, ka rokas uzlikt drīkst tikai amatu ieņemošie ticīgie.

otrdiena, 2016. gada 13. decembris

2 m2

Saistībā ar Agneses Prugeres komentāru par Taize jauniešu uzņemšanu baznīcās.

Kaut arī nevaru piekrist un atbalstīt šo ideju, tomēr ļoti patika komentārs, jo tas kārtējo reizi norāda, ka baznīcas ēkas ir sevi izsmēlušas un to laiks pagājis.
Baznīcas jau labu laiku nekalpo kristigajām draudzēm. Visa reālā kristīgā dzīve notiek kkur citur- Alfa kurss draudzes namā, mazās grupas mājās,  jauniešu pasākumi Arēnā Rīga, kalpošana pansionātos, dziedināšana uz ielām, sludināšana radio un konferencēs,  sadraudzība nometnēs, kāzas pie jūras, lūgšanas rekolekcijās, misijas darbs vispār ārpus valsts.
Un turklāt vēl naudas trukst, lai uzturētu cienīgā stāvoklī vēsturiskās ēkas.
Eh, kad mēs beidzot ieraudzīsim, ka baznīcas ēkas nekam neder- pat jauniešu uzņemšanai...

svētdiena, 2016. gada 11. decembris

Talārs Alba

Vai nav dīvaini, ka 2017.gadā mācītāji valkās tās pašas drēbes, ko valkāja 1700 gadus atpakaļ?
Turklāt tad tādas valkāja visi, bet 2017.gadā tikai mācītāji.
Tas taču ir smieklīgi 😊😎
Dieva kalpu vajadzētu spēt atšķirt pēc darbiem nevis pēc izskata.
Mūsdienās izskats vairs neliecina par tādu spēku kā Pāvilam/Pēterim, un ar tērpu vien nepārliecināsi, drīzāk maldināsi

Jāņa un Sv.Gara kristība

Man patiešām sāk likties, ka LELB krista uz grēku atgriešanos, un nevis uz Sv.Gara spēku.
Man pietrūkst Gara spēka iekš LELB.
Ap.d.19.