Izglītības kritērijs

Ap.d.4:13 Redzēdami Pētera un Jāņa drosmi un nopratuši, ka viņi ir neizglītoti un vienkārši ļaudis, tie brīnījās, jo labi saprata, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu, ¹⁴ un, redzēdami izdziedināto cilvēku pie viņiem stāvam, tiem nebija ko teikt. <sup>15

Kāpēc vajadzīga izglītība, lai būtu par apustuli? Kaut kas cits ir vajadzīgs.</sup>

templī maizi nelauza

Ap.d.2:46 Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, 47 slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos.

templī maizi nelauza!!!


^{Ap.d. 5:42} Dienu no dienas viņi nemitīgi mācīja un sludināja Kristu Jēzu gan templī, gan mājās.

Apustuļi un bīskapi

Labi, šo es neesmu dikti dziļi pētījusi, tāpēc vairāk uz sajūtām.
Apustuļi uzlika rokas, lai cilvēks saņemtu Garu un garīgās dāvanas. Tā ir apustuliskā pēctecība.
Bīskapus izvēlēja no ticīgo vidus atbilstoši īpašībām. Tas ir amats. Un tam nav pēctecības. Par bīskapu ieceļ attiecīgais ticīgo kopums katrs savā vietā.
Līdz ar to man šķiet ka Gars tiek piešķirts daudz brīvāk- arī caur lajiem vai pat bez viņiem. Un tā ir baznīcas kārtība, ka rokas uzlikt drīkst tikai amatu ieņemošie ticīgie.

2 m2

Saistībā ar Agneses Prugeres komentāru par Taize jauniešu uzņemšanu baznīcās.

Kaut arī nevaru piekrist un atbalstīt šo ideju, tomēr ļoti patika komentārs, jo tas kārtējo reizi norāda, ka baznīcas ēkas ir sevi izsmēlušas un to laiks pagājis.
Baznīcas jau labu laiku nekalpo kristigajām draudzēm. Visa reālā kristīgā dzīve notiek kkur citur- Alfa kurss draudzes namā, mazās grupas mājās,  jauniešu pasākumi Arēnā Rīga, kalpošana pansionātos, dziedināšana uz ielām, sludināšana radio un konferencēs,  sadraudzība nometnēs, kāzas pie jūras, lūgšanas rekolekcijās, misijas darbs vispār ārpus valsts.
Un turklāt vēl naudas trukst, lai uzturētu cienīgā stāvoklī vēsturiskās ēkas.
Eh, kad mēs beidzot ieraudzīsim, ka baznīcas ēkas nekam neder- pat jauniešu uzņemšanai...

Talārs Alba

Vai nav dīvaini, ka 2017.gadā mācītāji valkās tās pašas drēbes, ko valkāja 1700 gadus atpakaļ?
Turklāt tad tādas valkāja visi, bet 2017.gadā tikai mācītāji.
Tas taču ir smieklīgi 😊😎
Dieva kalpu vajadzētu spēt atšķirt pēc darbiem nevis pēc izskata.
Mūsdienās izskats vairs neliecina par tādu spēku kā Pāvilam/Pēterim, un ar tērpu vien nepārliecināsi, drīzāk maldināsi

Jāņa un Sv.Gara kristība

Man patiešām sāk likties, ka LELB krista uz grēku atgriešanos, un nevis uz Sv.Gara spēku.
Man pietrūkst Gara spēka iekš LELB.
Ap.d.19.

Paziņojums un turpinājums

Viena lieta ir apstaigāt zemes un informēt cilvēkus par Kristu- tas jādara sludinot un visticāk sinagogās, kur pulcējas ļaudis. Bet tas nav jādara gadu desmitiem ilgi katru svētdienu.
Kad ir pasludināts, kad ir noticēts, tad jāseko kam citam- reālai dzīvei, praktizēšanai, tālāk sludināšanai.

Pāvils un Sv. Vakarēdiens

Lasu Pāvila piedzīvojumus un nekur neredzu, ka viņš runātu par vakarēdienu vai ka uzbrukumi, kas vērsti pret viņu, būtu saistīti ar tā praktizēšanu

Pāvilam uzbruka, ka viņš neciena Dieva pielūgšanas tēvu tradīcijas
Ap.d.16:21

Līdzatkarība

Domājot par daudzajiem pienākumiem saistībā ar Taize tikšanos Rīgā un citiem Ziemassvētku un Vecgada svinību rīkošanu draudzēs, man radās sajūta, ka aktīvākie draudzes locekļi īstenībā ir līdzatkarīgi slimajai, vārguļojošai institucionālajai baznīcai.
Neesmu personīgi cietusi no līdzatkarības (varbūt tāpēc no tā visa distancējos), bet tas viss ļoti izskatās pēc atkarīgā, kurš nav gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi, kaut ko mainīt, lai tā nebūtu tik nožēlojama, vārguļo savā tizlumā un lūdz, savā ziņā pat pieprasa, lai viņu glābj, palīdz, izdara lietas viņa labā, citādāk viņš ies bojā vai vismaz cietīs un līdz ar viņu vēl citi. Un pārmērīgā apzinīguma dēļ līdzatkarīgie baznīcēni metas visu glābt un risināt, upurēdami savu laiku, resursus, laikj ģimenei un sev, veselību utt. tā vietā lai atstātu vārguli savās problēmās un ļautu pašam tās iemācīties risināt.
Un ir atšķirība starp labprātīgu otra iepriecināšanu un līdzatkarību.

Krusts

Kāpēc baznīcās centrālā vietā ir Kristus piesists krustā?
Vai tad tas ir galvenais- ka Viņš tika nogalināts ne sava nozieguma dēļ?
Tā miruši ir daudzi.
Galvenais taču ir tukšais kaps un augšāmcelšanās.
Un vēl galvenais, ka Kristus sēž pie Tēva labās rokas.
Nav brīnums, ka cilvēki aizmirst par augšāmcelšanos un iestrēgst pie krusta nāves.

Kalps vai starpnieks

Tas ir smieklīgi- mācītājs paziņo, ka tikai viņam ir tiesības vadīt dievkalpojumu, lūgt par cilvēkiem, dot padomus, tikai viņa klātbūtne piešķir pasākumam vērtību un kvalitāti, valkā atšķirīgus no visiem citiem tērpus, bet tai pat laikā izliekas par kalpu visiem- lai kvalificētos Jaunās Derības aicinājumam.
Vai tiešām tādus cilvēkus mēs saucam par kalpiem visiem?
Nē, tādus cilvēkus mēs saucam par tādiem, kas grib parādīt, ka ir līdzīgāki Kristum (varenāki par parastajiem cilvēkiem), par tādiem, kas iestājas starpnieka lomā starp cilvēku un Dievu.
OK, ir kāds laiks, kad vairāk pieredzējušais var pamācīt mazāk pieredzējušāko, bet šis nav tas variants.

Starpnieks

Vecās derības priesteris bija starpnieks starp cilvēku un Dievu.

Jēzus, kad sludināja uz zemes, arī bija starpnieks (ceļš) starp cilvēku un Dievu.

Mācekļi bija mācekļi, kas liecināja par to, ko redzējuši, piedzīvojuši.

Mūsdienu mācītājs sevi paaugstina par tādu, kas kā Jēzus var citus mācīt dzīvot un kā priesteris ir starpnieks pie Dieva, bet mūsdienās nevajag starpnieku un neviens nedrīkst paaugstinsāties pār citiem.

.

Šantāža

Draudzes patiesā dzīve, ticīgo reālā garīgā pieaugšana, garīgo dāvanu praktizēšana, citam cita atbalstīšana- tas viss notiek ārpus dievkalpojuma. Būtu pēdējais laiks atļaut arī Sv.Vakarēdienu svinēt ārpus dievkalpojuma. Tad kāpēc to neatļauj?
Jo tad pazustu mācītāja statusa pārākums. Un lai  nezaudētu šo stāvokli, mācītāji šantažē ticīgos, pieprasot nākt uz dievkalpojumu, jo tikai tur ir Vakarēdiens, kaut arī nekā cita tur nav.

Dot un saņemt

Es negribu vairs iet uz dievkalkopjumiem, jo neredzu/nejūtu, ka varu ko dot šim pasākumam vai saņemt ko būtisku no tā.

Ko māca dievkalpojumā?

Skatoties pēc formas un runātā, var secināt, ka baznīca māca baznīcēniem sava veida dievbijīgu rituālu praktizēšanu, un mēģina ietekmēt viņu sirds ticību.
Bet vai to var iemācīties, ja to katru svētdienu dara priekšā viens un tas pats cilvēks (kurš sevi ir paaugstinājis par kvalificētāku par pārējiem), turklāt nedod iespēju baznīcēniem pašiem pamēģināt. Un pat ja dotu iespēju pamēģināt, tad kvalifikācijas barjera vienalga neļautu veiksmīgu iemācīšanos.

Apšaubīt vai pieņemt

Es gribu visu apšaubīt, par visu uzdot jautājumus, izskatīt citus variantus.
Es esmu gatava apšaubīt jebko- tajā skaitā dievkalpojuma formātu, mācītāja autoritāti, paklausības ideju, Bībeles patiesumu, Dieva eksistenci.
Un tikai pēc visu būtisko argumentu izskatīšanas, esmu gatava kaut ko pieņemt kā savu un vērtīgu.

Sieviešu mindset

Kāpēc sievietēm patīk sēdēt, klausīties un mācīties, bet vīriešiem nepatīk?
Vai baznīca to zina?

Dievkalpojums- centrālais

Es nesaprotu. Kāpēc tiek veidotas dažādas kustības- ALFA, Via de Kristo, pastorāti,...
Tas taču ir skaidrs pierādījums tam, ka ar dievkalpojm nepietiek. Tad kāpēc to visu, kas tik ļoti pietrūkst, mums liek darīt ārpus dievkalpojuma? Ja dievkalpojums ir centrālais, tad to vajag pilnveidot, lai iekļautu būtiskāko.

Neattīstīta tauta totalitāram režīmam

Tas taču ir zināms, ka autoritārie valdnieki, totalitārās valsts iekārtas cenšas apslāpēt individuālās domas, idejas, pašizpausmi. Un lai tādas nerastos, vislabāk cilvēkus neizglītot, turēt zemā izglītības līmenī. Tādi cilvēki ir vieglāk vadāmi, vieglāk pakļaujami valdnieka personiskajām iegribām.
Baznīckungi arī cenšas turēt cilvēkus tādā stulbā stāvoklī- jums nekas nav jāzina, nekas nav jādara, jo mēs visu zinām labāk par jums, un jums tikai mums jāklausa.

Pedagoģijas metodes

Interesanti būtu paaicināt kādu pedagoģijas zinātnieku, lai novērtētu, kādas pedagoģijas metodes tiek izmantotas baznīcā, uz kādu auditoriju tās darbojas un kādu efektu rada.

Liecības iedvesmo, pamācības nokauj

Ja man kāds stāsta, kā viņš cenšas kļūt labāks, kādas grūrības, kārdinājumus pārvarēt, ko jaunu apgūt, tad tas mani iedvesmo, un man arī rodas griba un spēks mesties līdzīgā cīņā.
Ja man teorētiski stāsta, ka jākļūst labākam, pazemīgākam, jāpārdomā savas nepilnības, vairāk jākalpo, tad man negribas vairs neko, negribas pat turpināt klausīties.