Domājot par daudzajiem pienākumiem saistībā ar Taize tikšanos Rīgā un citiem Ziemassvētku un Vecgada svinību rīkošanu draudzēs, man radās sajūta, ka aktīvākie draudzes locekļi īstenībā ir līdzatkarīgi slimajai, vārguļojošai institucionālajai baznīcai.
Neesmu personīgi cietusi no līdzatkarības (varbūt tāpēc no tā visa distancējos), bet tas viss ļoti izskatās pēc atkarīgā, kurš nav gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi, kaut ko mainīt, lai tā nebūtu tik nožēlojama, vārguļo savā tizlumā un lūdz, savā ziņā pat pieprasa, lai viņu glābj, palīdz, izdara lietas viņa labā, citādāk viņš ies bojā vai vismaz cietīs un līdz ar viņu vēl citi. Un pārmērīgā apzinīguma dēļ līdzatkarīgie baznīcēni metas visu glābt un risināt, upurēdami savu laiku, resursus, laikj ģimenei un sev, veselību utt. tā vietā lai atstātu vārguli savās problēmās un ļautu pašam tās iemācīties risināt.
Un ir atšķirība starp labprātīgu otra iepriecināšanu un līdzatkarību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru